Pēcvārds
Kas tu esi – Mēs vai Viņi?

Cik nemanāmi tas notiek...
    Tu, es, mēs. Viņš, viņa, viņi. Mēs un Viņi. Viņi – Tie tur. Savējie un Svešie.
    Jo, kad "Mēs" kļūst par "Viņi", atpakaļceļa vairs nav.

Cik nemanāmi tas notiek...
    Arī toreiz, pirms astoņdesmit gadiem, tas nesākās pēkšņi.
    Viss notika apmēram kā tagad – bija Mēs un bija Viņi. Īstie un neīstie, pareizie un nepareizie. Vieni pieprasīja, otri klusēja. Vieni alka pastiprināt, kontrolēt, apcietināt, aizvākt, novākt, izslēgt. Otri klusējot cerēja, ka pāries, neķers, nepamanīs...

Vieni pavēlēja, otri izpildīja, trešie klusēja. Klusējot gāja uz darbu, klusējot priecājās par katru nodzīvoto dienu un... klusējot mācīja saviem bērniem klusēt.
    Aiz loga spīdēja saulīte, čivināja putni, zaļoja zāle, smaržoja puķes. Bērni skrēja uz skolu, mācījās, sportoja, dziedāja par varenplašo. Vecāki guva darba uzvaras.
    Dzīve turpinājās. Taču pēc gadiem izrādījās – bojā gājuši miljoni...

Cik nemanāmi tas notiek...
    Pilinot un urbinot tiek izkustināts pamats, uz kā esam stāvējuši gadu desmitiem, simtiem, tūkstošiem. Valoda. Ģimene. Dzimta. Sava zeme un saknes. To aizvieto ar unipilsonību, unikultūru, uni... pārējo. Svešzemju autoritātes stāsta, cik labi būt vienādiem, runāt vienā valodā, domāt un just vienādi. Jo sīkajiem vienpatniekiem – valstīm un cilvēkiem – vieta vēstures mēslainē. Cita nākotne tiem nav paredzēta.
    Pašmāju infokanāli cits caur citu vēstī, cik slikti, briesmīgi un nepareizi būt konservatīvam atpakaļrāpulim, kurš vēl cenšas turēties pie vecajām vērtībām, kas jau nomainītas ar citām. Ko gan plašajā bezrobežu unipsaulē nozīmē tādi atavismi kā godīgums, sirdsapziņa, nacionālā piederība, māte, tēvs, zvēresti un solījumi? Dažus no šiem vārdiem var izmantot priekšvēlēšanu kampaņās, turpretī citi – tik neērti kā suņanagla piektajā atbalsta punktā – prasās iznīdējami, izravējami, aizmirstami...
    Jo tā mierīgāk, drošāk, stratēģiski un finansiāli izdevīgāk.

Kāds teiks – vienmēr var neklausīt.
    Var. Un vienmēr būs, kas neklausīs un neklausīsies. Kas paliks stāvot arī tad, kad citi būs nometušies ceļos vai piespiesti rāpot.
    Viņus, protams, aizvāks. Tā vai citādi – morāli, emocionāli, psiholoģiski vai fiziski. Izdzēsīs, izkomentēs, izrečekos, nobloķēs, nosauks par sazvērniekiem, dumpiniekiem, brīvdomīgajiem, gaisa jaucējiem, draudiem varas stabilitātei. Varbūt viņi saslims ar sirds mazspēju. Varbūt gadīsies avārija. Varbūt... viņus nošaus uz tilta.
    Kas zina. Dzīvē jau visādi gadās un negadās.

Bet tikmēr mēs atkal mācīsiemies, turot muti, klusēt. Jo tūkstošgadīgā, ciniskā valdnieku gudrība divide et impera (skaldi un valdi!) atkal būs sevi pierādījusi.
    Ja tradicionālo vērtību atspoguļojums emocionāli un psiholoģiski jaudīgā filmā kļūst par klupšanas akmeni balvas nominācijai un saņemšanai... Ja konjunktūra diktē potenciāli godalgojamās un atbalstāmās mākslas un zinātnes tēmas...
    Ja mediji skaļi un sensacionāli demonstrē dokumentālus sižetus par mobingu, sadzīves un seksuālo vardarbību, bet jau pēc mirkļa – asinis stindzinošas filmas, kur tas viss parādās jau pavisam citā gaismā, ar leģendas piegaršu...
    Ja agrākie draugi un domubiedri pagriež viens otram muguru tikai tāpēc, ka abi nepieder vienam kultūr-sociāl-medicīn-politiskajam burbulim...
    Tad ko? Tad kā?

Baisi, ja nesaprot. Vēl baisāk, ja negrib. Jo, lai saprastu, jāieskatās spogulī.
    Kad karaļvalsts galvgalis smird pēc puvuma, vainoti tiek visi citi - ziņneši, spoguļi, pavalstnieki. Tikai ne varnešu alkatība, aprobežotība un pašpasludinātā izredzētība.
    Un kāds satraukums “karaļnamā”, kad tiek parādīta objektīva realitāte! Kā kaut kāds... uzdrīkstējies šaubīties, bāzt savu degunu un okšķerēt, nostāties pret? Kā kaut kāds... uzdrošinājies domāt un paust savas domas skaļi?
    Domāt un analizēt ir kaitīgi pie visām varām. Jā, un ziņnešus nošauj pirmos.
    Viltus patiesību sludinātājiem ļoti nepatīk tieši jautājumi un fakti – zibenīgi sāk meklēt akmeņus, mēslus un žagarus ugunskuram. Nomētāt, sadedzināt, noslīcināt...
    Ja to nevar, tad vismaz ar samazgām un personiskiem apvainojumiem...

Jo – neviens jau neko. Un – visi visu. Neviens neparko un visi par visu.
    Saki – melns, tev atbild – tumši balts. Saki – meli, tev atbild – cita patiesība. Saki – bet ir tā!, tev atbild – šķitums. Viszinoši smīnot. Gaidot, kad lūzīs vadzis...
    Nekā jauna zem saules. Sagraut un uzcelt no jauna. Tā, kā vajag pašam. Ar to nodarbojušās visas varas, visos laikos, visos pasaules nostūros. Tieši tik vienkārši.
    Katrs ņem to, kas viņam vajadzīgs. Ko grib un var paņemt. Vai atņemt. Otram.
    Un tad nu jautājums – vai tas otrs gribēs atdot? Vai tomēr turēsies pretī?
    Ir naivi un muļķīgi cerēt, ka unipasaulē kādu interesē indivīda liktenis, labsajūta, veselība vai, pasarg’ dies’, laime. Ir cilvēki un ir cilvēkresursi. Statistika.
    Ciniski? Jā. Bet patiesi.

Tālab, lai nekļūtu par anonīmu ailīti statistikas tabulās: nesēdi, ja vari piecelties un nostāvēt; neklusē, ja vari runāt un dziedāt; nestāvi, ja vari iet un skriet.
    Ja pats nesargāsi sevi un savus mīļos, neviens cits to nedarīs.
    Jo vajag tikai pavisam nedaudz - piecelties kājās un iztaisnoties.
    Un neklusēt.

Nakts vistumšākā ir tieši pirms rītausmas.
    Būs ugunskuri, būs tikšanās, būs dziesmas. Kājās stāvot un brīvi elpojot.

Dace