Vai laiks cilvēku pārvērš?

Nu jāsaka tāpat kā Egonam Dambergam, kuram „Pūču sala pieaugusi pie sirds”. Tik ļoti, ļoti pie sirds un tik ļoti pa īstam, ka katrs pūčmājnieks šķiet kā savējais, kuram gribas līdzi just. Pasargāt. Pasaudzēt. Ja nepieciešams, pateikt kādu skarbāku vārdu. Tā. Pa īstam. Un no sirds.
    Attiecības ar savējiem var būt tik dažādas. Varam būt dziļi jūtīgi, silti un mīloši pret tiem, kuri dārgi. Un patiesi nikni pret tiem, kas dara pāri mūsu mīļajiem.

 Vienā no pēdējiem sērijas Izmeklē Anna Elizabete romāniem biju tik pārliecināta, ka nākamajā darbā Miks Kaķītis ņems nelabu galu, jo tik ļoti bija nokaitinājis pūčmājniekus un līdz ar to dažu labu lasītāju, ka citu risinājumu vienkārši neredzēju. Viņš nebūt nav tas simpātiskākais un mīļākais Pūčmājas iemītnieks, kuru gribas pažēlot un pasaudzēt. Viņš – ar savām visam pāri valdošajām ambīcijām, darbaholismu, greizsirdību un saasināto uztveri. Viņš, kurš visās nelaimēs vaino citus. Viņš, kurš visu sabojā un izdzen no Pūčmājas mīlestību. Viņš, kurš aktīvi protestē, kad krusttēvs viņu nosauc par koferi, jo viņu nevarot ne pārsūtīt, ne aizsūtīt, ne pasūtīt. Tiesa. Nevar. Bet koferi var aizvērt. Tāpat kā Mika Kaķīša muti, kad tā runā nejaucības. Skarbi, bet patiesi ir ģenerāļa Basa teiktie vārdi Kaķītim par to, ka jābūt saudzīgam pret tiem, kuri līdzās, jo kādu dienu viņu var nebūt.

 Anna Elizabete ir Pūčmājas dvēsele. Māja bez viņas ir tukša. Lai kur viņa atrastos – Ēģiptē, Austrijā vai kur citur – īstās mājas ir Pūčmāja. Pietiek Annai parādīties, lai ne tikai pūčmājnieki sajustos labi, bet pat vecais nams sāktu smaidīt. Viņa ir ne tikai skaista, trausla, sargājama un „mīļi raganīga”, bet arī ļoti gudra un tālredzīga. To prot novērtēt Egons Dambergs. Viņš, ja vajadzīgs, var būt gan stiprs un drosmīgs sargs, gan karotājs pret visiem tiem, kas Annai Elizabetei dara pāri.

 Laiks. Cilvēks. Liktenis.
     Vai laiks cilvēku pārvērš? Kāpēc cilvēka dzīvībai, veselībai un labklājībai šodien nav vērtības? Cik liela nozīme vērtību skalā ir naudai? Tuncim likās, ka māka skaitīt noder vairāk par māku runāt. Daudz „tunčveidīgo” saradies. Vai tāds laiks? Un vai vispār laiks kaut ko nosaka?
     Vai Ivetas Timmas „Brīnumzeme” ir savam nosaukumam atbilstoša? Māja, kur daudz dārgu, bezgaumīgu, nesaderīgu lietu. Nemitīgais sacensības gars, nereti ieaudzināts no mazām dienām. Vajag labāk un vairāk. Un vēl, vēl vairāk… Bet aiz šī vairāk un labāk pazūd prieks.
     Neticu, ka ar ļoti dārgām mantām iekārtotā mājā var justies omulīgi, mājīgi un priecīgi. Ko dod tukšas sienas ar greznām un dārgām tapetēm, ja tās nav apdzīvotas? Vai palodze, ko grezno mākslīgās puķes? Ar ko tās vērtīgākas un skaistākas par krāšņi ziedošu sarkanu pelargoniju – senu, varbūt pat vecmodīgu, toties īstu puķi? Ko dod plaukts, kur grāmatu vietā visādi grezni nieciņi? Prieku, gandarījumu? Vai sapņi rādās krāsaināki gultā par vairākiem tūkstošiem, vai tādā, kas smaržo pēc bērnības, pēc tuva cilvēka līdzās, varbūt pēc vectēva roku pieskāriena, jo savulaik tieši viņš tādu gultu izgatavojis?
     Tā daudzi skrien pa šo pasauli, dzenas pēc modernā, dārgākā un spožākā. Protams, negribu apgalvot, ka visiem jāatgriežas tālā pagātnē, kad senči gulēja uz salmiem, ēda ar koka karotēm no kopējas bļodas un siltinātu grīdu vietā kājas mina aukstu klonu. Vienkārši – lai radītu siltumu, mājīgumu un prieku, ne katrreiz nepieciešamas mantas, kuru vērtība rakstīta vairākām nullēm.

 Cilvēks. Ir tādi cilvēki, kurus visos laikos mīl. Dažs dievina, cits bijājas, bet ciena un mīl. Viens no tādiem cilvēkiem, kuri parādīti romānā, ir Haralds Poga, savējo lokā saukts par Podziņu. Sirsnīgs, tiešs, godīgs, atklāts un vienkāršs. Viņš uzskata, ka nav vārda “mazdrusciņ”. Ja reiz kaut ko iesāc, tad padari līdz galam. Ja nevari izdarīt, nedari nemaz. Ja apsoli, tad izpildi. Ja nevari, nesoli. Tie ir cilvēki, uz kuriem var paļauties. Diemžēl tādu paliek aizvien mazāk. Un kas pie tā vainīgs? Laiks? Straujās pārmaiņas, kam jātiek līdzi? Vēlme būt tādiem kā vairākums?
    Domāju, katrs no mums kaut reizi dzīvē saskāries ar cilvēku, kam nevar uzticēties, kas melo, acīs skatīdamies, nepilda solījumus, darbu veic pavirši vai iesākto nepadara līdz galam. Bet kad aizrāda…
    Oi, oi – ne tikai auksta ūdens šalti, bet vārdus kā pamatīgus ledus gabalus var dabūt pretī.

 Liktenis. Jautājums tikpat mūžīgs kā pats liktenis. Vai tas eksistē, vai to var mainīt? Kas nosaka, par ko dzīves laikā izveidojas cilvēks?
    Par to aizdomājos, lasot par Ivetu Timmu. Viņa – pilnīgs pretstats Annai Elizabetei. Ļoti spilgta aina, kurā aprakstīta Ivetas skaļā ēšana un čāpstināšana. Par galda kultūru runājot, kur palikušas mūsu senču gudrības? Vai pie galda var būt tāda visatļautība kā visur citur – drīkst runāt pilnu muti, skaļi maisīt cukuru tējas krūzē, vicināties ar karoti, rādot izteiksmīgus žestus, ķērnāties ar ēdienu..?
    Lasot par Ivetas dēlu Robertu, jādomā par sociopātiem un psihopātiem. Vai tā ir tikai slimība, vai arī neaudzinātības sekas? Nepacietība un neprasme gaidīt, jo jau mazam bērnam vajag visu un tūlīt. Ja nav tūlīt un tagad, bērns kļūst nevaldāms. Šai sakarā nāk atmiņā nesenā saruna ar kādu paziņu, kura sacīja, ka bērnu nedrīkstot saukt par sliņķi. Pareizi esot jāsaka, ka viņš nav sliņķis, bet cilvēks ar ierobežotu vēlmi strādāt. Brīžiem liekas, ka tolerances ir pārlieku daudz, tik pārspīlēti daudz, ka neatliek vietas īstumam. Vienīga izlikšanās un liekulība. Galu galā – arī samierināšanās.
    Partija Mājai un Ģimenei. Shēmošana, piesegšana, savējie. Tie, kas prot, vienkārši runājot, muldēt un kuri ir kā pārpildīti, neaiztaisāmi koferi, ir savējie. Šādā vidē katrs citādi domājošais tiek nīcināts, ravēts un postīts kā nezāle – līdz iznīkst. Ja neesi savējais, tad vai nu mirsti, vai kļūsti par tādu.
    Ja debesīs zvaigžņu vietā redzi naudas zīmes, viss kārtībā – esi savējais. Tas liecina par to, ka sirds jau pārvērtusies akmenī un Naudas dievs valda pār to pasauli, ko redzam. Atpakaļceļa nav.
    Taka pie patiešām savējiem, tuvajiem un mīļajiem aizaugusi.

 Ruta Skrebele, literāte un pedagoģe