Kas gūs virsroku - sociopāts vai humānais cilvēks?

Kas ir cilvēks? Pašpietiekama vienība vai manipulējams objekts kāda prasmīga sociopāta rokās? Kādas ir mātes un bērna attiecības, it īpaši, ja bērnam ir īpašas vajadzības? Kas notiek ar bērnu, ja māte ir sociopāte, kurai bērns ir tikai ietekmes līdzeklis? Kas notiek ar ģimeni, kurā dzīvo sociopāts, un kas notiek, ja sociopāts nokļūst uzņēmuma vadībā vai valsts pārvaldē augstā amatā? Kam gatavs pāri soļot sociopāts? Vienam cilvēkam, vienam līķim, cilvēku grupai vai nolemt iznīcībai veselu sabiedrības daļu? Ar šiem jautājumiem Anna Elizabete saskaras savā izmeklēšanā.

Sociopāti nav izdomāti personāži. Šie cilvēki dzīvo starp mums, darbojas politikā un uzņēmumu vadībā. Jau ģimenē sociopāts spēj radīt lielas nepatikšanas apkārtējiem cilvēkiem, nemaz nav jādomā, kādas sekas ir sociopāta darbībai darba kolektīvā, kas plaukstošu uzņēmumu un radošu, spējīgu kolektīvu var padarīt par lielo NEKO. Bet, ja sociopāts cenšas nokļūt pie varas, rodas jautājums par sabiedrības nākotni. 20. gadsimta pirmajā pusē cilvēcei jau bija darīšana ar diviem personāžiem, kam cilvēku dzīvības nebija nekā vērtas. Kāds netapis māklslinieks un kāds netapis baznīcas kalpotājs ar dzejniekam raksturīgo jutīgo dvēseli. Sekas mēs jūtam vēl joprojām.

 Pēdas putekļos ir par sociopātu ģimenē un ceļā uz lielo politiku un modernās verdzības aizkulisēm. Visa stāsta garumā tiek saglabāta intriga par to, kas gūs virsroku – sociopāts vai humānais cilvēks, neaizsargāts cilvēks vai viņa paverdzinātājs. Annas Elizabetes izmeklēšana saskaras ar tām sabiedrības parādībām, kuras parasti mēģina paslaucīt zem kājslauķīša, noklusēt.

 Šoreiz ir nevietā teikt - tā nemēdz būt! Mēdz būt, un mēdz būt tik ciniski, ka vienkārši nevar noticēt. Plašsaziņas līdzekļos laiku pa laikam parādās informācija par cilvēkiem, kuri no verdzības atbrīvoti ārpus Latvijas robežām, vai tepat Latvijā, Līvbērzē paverdzinātajiem, ieslodzītajiem sirmgalvjiem, kuru pensijas bija kļuvušas par iedzīvoties kāru cilvēku peļņu.

Tāpat ir vērojama apzināta manipulēšana ar cilvēkiem priekšvēlēšanu laikā. Tiek sasolīti "zelta kalni", un solītāji tiek ievēlēti. Kolīdz pienāk laiks pildīt solījumus, tā sākas atrunas un pat klaji meli par to, kādēļ nav iespējams pildīt solīto. Kāda politgrupējuma priekšvēlēšanu solījumi bija 3x500, un tā pārstāvji tika ievēlēti parlamentā. Kolīdz opozīcija ierosināja likumprojektus par politgrupējuma solījumu izpildi, tā nosacīti jaunais politgrupējums darīja visu, lai opozicionāru ierosinātais tiktu nogriezts pašā saknē, pēc tam "sāka karināt makaronus" uz vēlētāju ausīm, bet pēc kāda laika šos saukļus izmantos atkārtoti, tikai nu jau citā priekšvēlēšanu kampaņā. Atklāti meli un īpaši neslēpta manipulācija politiskajā līmenī. Mazliet sociopātiski, vai ne?

 Daces Judinas darbs liek domāt par to, kas notiek sabiedrībā, kādi mums neredzami procesi notiek gan politikā, gan ģimenē. Darbs, kas liek domāt.

Aivis Biķernieks, sociologs