Daces Judinas un Artura Nīmaņa kopdarbs “Viļņos”, kas izdots sērijā Laika stāsti, īpaši interesants varētu šķist tiem, kuru jaunība pagājusi vētrainajos 90. gados. Lasot uznāca nostalģija, atminoties gan braukšanu uz rokmūzikas festivāliem Liepājā, gan preses darba specifiku un šā darba prioritātes, gan to, kā mēs, jaunas dāmas, jūsmojām par mūziķiem.

Attieksmē pret t.s. slavenībām nekas daudz nav mainījies (tikai tolaik, 90. gados, varbūt tas nebija tik izteikti) – vienmēr kāds vai kādi izlien priekšplānā un parādās teju visur, bet tie, kuri tiešām būtu pelnījuši atzinību, tika un tiek nogrūsti malā.

Romāns lika aizdomāties vēl par vienu parādību: šobrīd, ārkārtas situācijas laikā, atkal jau tieši kultūra ir tā nozare, kas cieš visvairāk: kad mūziķi, aktieri un citu radošo profesiju pārstāvji valstij lūdz palīdzību, tiek saņemti pārmetumi par liekēdību, nepamatotām prasībām un ko tik vēl ne. Žēl, ka tā. Derētu gan atcerēties, ka bez izglītības un kultūras mūsu nācija nebūtu nekas, un nopietni pārdomāt, kam dzīvē ir nozīme un cik svarīgi zināt savas dzimtas un valsts vēsturi.

Una Griškeviča, kultūras žurnāliste,
Ogres novada Kultūras centra PR speciāliste