You are here
Blogere Ruta Zimnoha - Sienakaudze par "Ēnas spogulī"
Viena no stabilākajām tradīcijām literatūrā ļoti daudzus gadus bijis “Lata romāns”. Taču laiki mainās un tradīcijas arī. Ar 2019. gada janvārī “Latvijas Avīzes” lasītājiem tiek prezentēts “Vakara romāns” - ikmēneša stāsti par mīlestību, kaislību, naidu, sarežģītām attiecībām, noziegumiem un neparastiem pavērsieniem.
“Vakara romāns” tāpat kā tā priekšgājējs “Lata romāns” saglabājis savu nelielo formātu, mīkstiem vākiem, ko pavisam ērti var iebāzt paprāvākā kabatā. To var vienlīdz labi paņemt līdzi ceļojumā, cik lasīt, sēžot ērtā krēslā izstieptām kājām, vienā rokā turot atvērtu grāmatu, bet otrā, piemēram, šīs sērijas pirmās autores Daces Judinas tik ļoti iemīļoto kanēļkafiju. Lai gan… ja tagad nemaldos, Daces Judinas “Vakara romānā” kafija ieguvusi mandeļu aromātu.
Nebaidieties vaicāt. Spogulis atbildēs. Jūs to ieraudzīsiet atspulgos – dziļākos, asākos, patiesākos… Tikai izturieties ar cieņu un neizniekojiet šo dāvanu sīkumos. Citādi sāks runāt Spoguļa Ēnas…
Daces Judinas romāns “Ēnas spogulī” ir pirmais “Vakara romāns”, kurš devies pie saviem lasītājiem. Šī romāna pamatā ir sarežģītas attiecības, kas ne vienmēr tādas ir tāpēc, ka tām tādām jābūt. Lasot šo romānu, nākas domāt par to, cik mums cilvēkiem ellīgi labi padodas ne tikai sačakarēt savu, bet arī savu tuvinieku un pēcnācēju dzīves. Šī stāsta galvenās varones ir trīs sievietes, kuru dzīve kaut kādu iemeslu pēc nav visai harmoniska, viegla un laimīga.
Romāna centrālais tēls ir izbijusi žurnāliste un praktizējoša psiholoģe Dagnija, kuras īpašumā nonācis ne tikai brīnumains spogulis, bet kurai piemīt savdabīgs čujs, ņuhs un poņs. Dagnija labi atpazīst dažādu cilvēku problēmas, izprot to cēloņus, saskata, kur ļaunumam aug kājas, pat raksta par to zinātnisku darbu, bet… Tas nekādi nepalīdz viņas personīgajā dzīvē un pieredzē, jo Dagnija, lai arī cik saprātīga nebūtu, ir no tām sievietēm, ko dēvē par vilcējām. Šīm sievietēm ir tendence pazaudēt sevi. Rūpējoties par citiem, norijot sarūgtinājumu un nesaņemot to, ko ir pelnījušas, šīs sievietes vai nu izdeg, saslimst un top par ēnām, ne tikai spogulī, bet arī realitātē, vai arī aizsper visu pa gaisu un sāk dzīvi no jauna. Domāju, ka ikviena sieviete savā dzīvē ir bijusi šāda vilcēja. Kāda no šīs situācijas mācās, kāda paķer jaunu vezumu un atkal velk atstiepdamās. Kā ir ar Dagniju? To nāksies noskaidrot katram pašam.
Ap Dagniju kā centrālo orbītu spieto viņas draudzenes Laima un Guna.
Arī šīs divas kolorītās dāmas sevī ietver kādu daļu no ikvienas sievietes. Domāju, ka gan jau mums katrai ir bijusi kāda pirmā mīlestība, kaislība, kāds vīrietis, par kuru iedomājoties ļimst kājas pat pēc daudziem atšķirtības gadiem. Tas nekas, ka bija maita, nelietis un nemaz nemīlēja. Daudzu sieviešu dzīvē ir bijis kāds periods, kad pievelk tā sauktie sliktie puiši. Kad esi kā sadegusi uz vienu vienīgo un viņa dēļ gatava skriet kaut vai uz pasaules tālāko malu, aizmirstot par jebkādu loģiku un pēdējām saprāta paliekām. Tu esi pārliecināta, ka ar savu mīlestību spēsi viņu mainīt, ka viņš ir tikai nomaldījies un dzīvē daudz cietis. Netrūkst vīriešu, kas to izmanto un pat pēc daudziem atšķirtības gadiem pārbauda savu varu pār uzticamāko mīļoto viņa dzīvē. Tas nekas, ka viņa varbūt ir precējusies, viņai ir bērni un varbūt, ka šādā veidā viņš varētu izpostīt ne tikai viņas ģimeni, bet arī dzīvi. Viņam pa lielam ir vienalga, jo, ja kas… vienmēr jau var pateikt, ka viņa ko pārpratusi, ka apstākļi tādi un lai piedod. Viņa taču vienmēr piedod! Varbūt pat ir pārliecināta, ka tieši tāpēc viņš viņu mīl, lai arī viņš nekad to nevienā vārdā nav minējis. Ziniet, mīlestību uz manipulatoru – nelieti es nenovēlu nevienai! Taču tieši ar šo ligu slimo romāna poētiskākā un daiļākā būtne – Laima. Ko viņa izvēlēsies? Reāli sataustāmu laimi vai pašas radītu ilūziju par mūža mīlestību? Paši vien savām rociņām darinām savas dzīves kataklizmas, paši vien izvēlamies turēties tajā pie nevajadzīgiem krāmiem.
Mana favorīte šajā romānā bija mazliet robustā Guna. Tas nekas, ka paskaļa, varbūt ne tā tolerantākā un smalkjūtīgākā. Taču tieši šī varone, manuprāt, ir diezgan daudz ieguldījusi savā personības attīstībā, cenšoties būt laimīga. Jā, varbūt viņai viss vēl lāgā nesanāk. Savu artavu devusi gan ačgārnā audzināšana, gan tas, ka viņas vecmāmiņa, tante un arī māte ar savu rīcību, pretdabisko pasaules uztveri kaut kādā mērā Gunu ir aplaupījušas. Tomēr jāatzīmē, ka šī varone izdarījusi ļoti daudz, lai nokļūtu līdz savai patībai un būtu laimīga. Viņai vēl ir daudz, ko darīt, lai izgainītu savus tarakānus, bet viņa to dara! Guna nav meitene, kas sēdēs un saldsērīgi punķosies par pirms pusgadsimta nosprāguša kanārijputniņu, vai iedomāsies sevi par feju esam. Viņa labi zina, ka ir dramadāns un to akceptē. Un kādu dienu dramadāns varbūt kļūs par feju…
Romānā “Ēnas spogulī” ļoti labi jaušams Daces Judinas rokraksts. Raits stāstījums, prasmīgi uzburts teksts, kas liek aizdomāties par lietām, par kurām biji nolēmis domāt rīt vai nedomāt vispār. Domāju, ka ikviena sieviete, kas lasīs šo romānu, kādā brīdi iesauksies: “Pag! “‘Šāda epizode bija arī manā dzīvē! Oi! Šito sviestu arī es piedzīvoju! Labi, ka laicīgi nācu pie prāta!” Autore ļoti skaidra parāda to, ka mēs cilvēki, gribēdami būt radību augstākais kronis, cenšoties būt super-uber-izsmalcināti, dvēseliski un… velns vien zin kādi tur vēl… ļoti lieliski paši sarežģījam savu dzīvi, nenovērtējot to, kas mums dots. Smieklīgi, bet novērojumi romānā un dzīvē rāda, ka tieši tie, kas baidīdamies izskatīties prasti, cenšas būt ļoti izsmalcināti, galu galā izrādās prastāki par visprastāko zirgābolu.
