You are here

Dace Judina - MĒNESIS PIE JŪRAS (2014)

    Sērija: Izmeklē Anna Elizabete

    Dace Judina - MĒNESIS PIE JŪRAS (2014, Zvaigzne ABC)

    Žanrs: psiholoģiski ironiskais detektīvs.

    Darbības vieta un laiks: mūsdienu Latvija.
     

    4. grāmata (IAE)

    Moto: Viņa klīst apkārt kā bezmiesīgs gars, prasot atriebi.

    Slepkavības nebeidzas. Kurš nākamais?

     

    Darbības vieta un laiks: 2013. gada pavasaris, Kaijciems

    ... Pēc veiksmīgi atklātajiem gadu mijas noziegumiem Pūču Mājā valda relatīvs miers. Majors Miks Kaķītis beidzot saņēmies bildināt Annu Elizabeti, taču... pašā atbildīgākajā brīdī atskan tālruņa zvans, un izmisusi balss lūdz palīdzību: - Viņš grib mani nogalināt! Zvanītāja ir Daina Spožā, Annas bijusī studiju biedrene, tagad – biznesa lēdija, smalkas SPA viesnīcas Kaijas īpašniece Kurzemes jūrmalā. Kaijciemā, Spožo dzimtai piederošajā viesnīcā pēdējā laikā cita pēc cita notikušas dažādas nelaimes. Viesnīcas direktore Daina Spožā uzskata, ka gan viesnīcu, gan viņas ģimeni un tuviniekus vajā sens raganas lāsts. Viņa lūdz palīdzību Annai Elizabetei - noskaidrot, kas vai kurš tik nežēlīgi spēlējas ar cilvēku likteņiem un dzīvībām. Kurš un kāpēc viņu apdraud?

    Saņēmusi ielūgumu neierobežotu laiku paviesoties Kaijās un izpētīt situāciju, Anna Elizabete kopā ar labāko draudzeni Zani dodas turp, nespējot iedomāties, ka nokļūs tieši traģisku, nežēlīgu un draudīgu notikumu virpuļa epicentrā. Netrūkst ne simtgadīgas, baisas dzimtas leģendas, ne noslēpumainu rēgu, ne pavisam reālu... raganu, kas slēpjas aiz mūsdienīgām tehnoloģijām, skaistumkopšanas biznesa, diētām un mūžīgo jaunību sološiem preparātiem.

    Šķiet, smalkajai SPA viesnīcai kāds tiešām uzlicis lāstu – gaidītās atpūtas vietā Anna un viņas draugi nākamo divu nedēļu laikā kļlūst par lieciniekiem trim psihopātiskām slepkavībām: viena pēc otras iet bojā divas prominences – dziedātāja viendienīte un bijusī baņķiere, pēc neilga laika šausmu filmas cienīgā nāvē mirst viesnīcas īpašnieces vīrs, bet Annas un Zanes viesnīcas numurs tiek nepārtraukti novērots... Nākas lūgt talkā vecos draugus – majoru Miku Kaķīti un ģenerāli Kārli Basu, kriminālistikas ekspertu Egonu Dambergu, Annas asistentu - datorģēniju Kārli Saulīti un dāmu mīluli - aktieri Ģirtu Melderi. Varbūt kopīgiem spēkiem izdosies atklāt Kaijciema raganas noslēpumu?

    Viens ir pilnīgi skaidrs – noziedzniekam ir gan miesa, gan asinis, gan melna, ļauna dvēsele...

    Pavasarīgi romantiskais mēnesis pie jūras izvēršas par nemitīgu skriešanos ar laiku, mēģinot paredzēt ļaundaru prāta līkločus, apsteigt viņus un izglābt no drošas nāves kārtējo upuri...

     

    Priekšvārds

    Rakstot Mēnesi pie jūras, daudz domāju par piepildījumu un to, ko šis jēdziens nozīmē katram no mums...

    Pavasaris, jūra, saule, vējš, dabas stihija, atvaļinājums, līdzās savējie – ideāls fons romantiskam piedzīvojumam, vai ne? Kur te rasties krimiķim, burlakgabalam? Un tomēr... Aiz mūsdienu civilizācijas smalkā kultūrslāņa cukurotās glazūras nereti slēpjas raupji primitīvas pamatvajadzības un neaptēstas vājības, liekot arvien biežāk aizdomāties par Lēdijas Agates trim jautājumiem: kam tas ir izdevīgi, kurš no tā neko neiegūst un kuram bija iespēja to izdarīt?

    Vaicāsiet – ko izdarīt? Jebko. Jebko, kas ik dienas notiek mums visapkārt, - lielākas un mazākas mahinācijas, lobēšanas, zādzības un laupīšanas, šķietami nejaušus nelaimes gadījumus un pilnīgi atklātu traucēkļu novākšanu... Tam visbiežāk ir četri elementāri dzinuļi – alkatība, ambīcijas, varaskāre un greizsirdība. Jā, jā, tie paši vecie pārbaudījumi ar naudu, varu, slavu un sievietēm / vīriešiem, ko tikai retais spēj izturēt.

    Mēs sūkstāmies un kurnam. Mums nav..! Kā tik visa mums nav – naudas, slavas, mūžīgās jaunības...

    Pilns bankas konts, pietūcis maciņš vai kabatas portfelis, stabils amats un varas pozīcija, iespēja kaut ko šai pasaulē ietekmēt un mainīt, padoto pielūgsme, masu saziņas līdzekļu uzmanība...

    Ja tev nav naudas, - tu neesi nekas. Ja tev nav īstās biogrāfijas, sakaru, partejiskās piederības, sociālo tīklu profila, personīgā piārista, - tu neesi nekas. Ja par tevi neraksta trīsreiz dienā, - tu neesi nekas.

    Pasaule jau kuro gadu desmitu un simtu jūk prātā, dzenoties, nē, nevis pēc mūžīgā dzinēja (lai gan tas atrisinātu draudošās enerģētiskās krīzes problēmu), bet mūžīgās jaunības noslēpuma atslēgas. Ziedes, krēmi, serumi, pilieni, kapsulas, tabletes, pulverīši, dūņas, ietinamās un sautējamās plēves, ķirurga skalpeli ieskaitot. Un viss tikai tāpēc, lai no savas biogrāfijas norakstītu gadu, trīs, piecus, desmit vai visus divdesmit. Diētas tādas un šādas, brīnumdari preparāti un mūsdienīgās tehnoloģijas, kam viss pa spēkam (ja vien ir par ko).

    Ja tu nelieto šo vai to līdzekli, neapmeklē šo vai to speciālistu, neatpūties šajā vai tajā kūrortā, - wow, tu esi atpalikusi, nestilīga, neforša un modernajā sabiedrībā neiederīga personība! Ja tev nav maģisko zālīšu notievēšanai, krēma cīņai ar celulītu un seruma laika zīmju izlīdzināšanai lūpu un acu kaktiņos, - tu automātiski esi lūzere / lūzeris. Bet - vai esi?

    Varbūt tev vairāk par naudu, statusu un ārējo izskatu nozīmē ar savējiem kopīgi pavadīts laiks – sarunas, ceļojumi, sajūtas? Galu galā – iespēja pabūt vienatnē un ieklausīties sevī un klusmā visapkārt. Tam nav vajadzīgi ne dārgi retrīti, ne meditācija austrumu vai pašmāju guru uzraudzībā, ne personiskais treneris...

    Varbūt tu vienkārši vēlies palikt uzticīga / uzticīgs sev un saviem ideāliem, savai ģimenei un draugiem?

    Varbūt tev vienkārši nav bail pagriezt seju pret visiem jūras vējiem, ļaut to apmīļot saulei un lietum, pat, ja tas draudētu ar jauniem, smalkākiem vai dziļākiem rūnu rakstiem, kuros izlasīt savu un dzimtas vēsturi? Un ko mēs katrs zinām par savu ģimeni un dzimtu? Mēdz teikt – nav dzimtas bez melnās avs... Cik patiess šis teiciens? Kādus labus (vai ne tik labus) noslēpumus glabā mūsu ģimeņu pagātne? Cik un kādi skeleti slēpjas veco skapju dziļumā?

    Visu mūžu strādājot ciešā saiknē ar cilvēkiem, proti, runājoties ar viņiem, esmu piefiksējusi daudz interesantu, amizantu piezīmju, piemēram, par sevi runā kā par citu personu... Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka pagātne glabā parāk daudz nevēlama, ko negribas atzīt un atklāt, labāk pierakstot citam, tam otrajam?

    Interesanti, vai pasaulē ir cilvēks, kurš savā mūžā nekad, nevienu pašu reizi nav pārkāpis nevienu noteikumu, priekšrakstu vai likumu? Neticu. Mēs visi esam – jauši vai nejauši, tīšām vai nepiedomājot.

    Bet vai kādreiz, gribot - negribot, neesam kādam nodarījuši pāri, sāpinājuši tik ļoti, lai pār viņa / viņas lūpām notrūktu izmisuma un naida pilnie vārdi - ... lai tev...! Un viss – kamoliņš aizskrien pa grīdu, pavediens sāk tīties... Kurš spēs notvert, piegludināt un satīt atpakaļ gludā dzimtas kamolā?

    Šodien daudzi meklē palīdzību un atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem astroloģijā, ezotērikā, okultismā, pie viedajām sievām un vīriem. Gandrīz par goda lietu kļuvis pēkšņi atklāt, ka tavos radu rakstos slēpjas kāda zāļu sieva, gaišreģe, kāršu licēja, ekstrasenss, ugunsreģis, rīkstnieks vai tamlīdzīgi. It kā šādi mēs paši kļūtu labāki, viedāki, dzīves gudrāki.

    Reālās un nereālās pasaules robežas tik izplūdušas, ka brīžam tālu iesniedzas viena otrā.

    Bet mums – ikvienam! - kopš dzimšanas šūpulī likta tiešā saikne ar Visaugstāko – Dabu. Kā mēs pret viņu, tā viņa pret mums. Spļausim ģīmī, ņirgāsimies, piegružosim, savtīgi laupīsim, neko pretī nedodot? Tad velti gaidīt Dabas labvēlību un svētību. Atvērsim acis, sirdis un plaukstas, lai saņemtu labprātīgi doto? Būs pavisam citādi.

    Šī grāmata ir veltījums visiem klusajiem, godīgajiem darba darītājiem - amatniekiem, speciālistiem, zemkopjiem, dabas zinātājiem -, kuri spēj aiz ārišķīgā spožuma vizuļiem saskatīt tukšumu, bet aiz sastrādātām plaukstām – godīga darba tīrību.

    Varbūt kāds teiks - patētiski un uzspēlēti? Lai. Ikviens ir tiesīgs domāt, kā viņam tīk. Vienkārši – pēdējo gadu laikā esmu saskārusies ar tik daudz un radikālām pārmaiņām, ka pilnīgi atklāti varu teikt - tikai tas, ko esi radījis ar savām rokām, prātu un darbu, ir tā īsti tavs. Nezūdošs. Pārējam – īslaicīgajam, gaistošajam - nav nozīmes.

    P.S. Visi notikumi, fakti, vietas un personāži, protams, izdomāti:)

     

    Nobeiguma vietā

    Klakst taustiņi, tinas kilometri... Mēs braucam pie jums. Ir silti, deg dzīva uguns, dejo svecīšu liesmiņas, smaržo melna kafija vai svaigi plūkta piparmētru tēja... Nav svarīgi – pilsētnieki vai laucinieki, veci vai jauni, dāmas vai kungi, - mēs visi esam grāmatnieki. Un runājamies par dzīvi – caur grāmatām.

    Kad vēl strādāju aktīvajā žurnālistikā, vairākkārt intervēju krievu detektīvrakstnieci Aleksandru Mariņinu, par kuras romānu sociālo nozīmību un objektivitāti šodien nevienam vairs nav nekādu šaubu. Bet toreiz viņa sarūgtināti teica: kāds snobs reiz zinīgi izmetis – krimiķi taču esot pavieglā literatūra, gandrīz lubene.

    Hmm... Atļaujiet nepiekrist. Detektīvi, jo sevišķi psiholoģiskie detektīvi (nevis purnu šķaidāmie trilleri, kur līķu gabali mētājas asiņu pelķēs, bet grāmatas bilance mērāma kautsvarā) ir spoguļattēls. Mūsu – sabiedrības, cilvēku, galu galā arī valsts – spoguļattēls. Kādi mēs esam – šeit un tagad, par ko domājam, kas mums svarīgs.

    Šobrīd, kad pasaules informatīvo telpu arvien vairāk pārpludina mainīgas ziņas, vakarā, gulēt ejot, vairs nezini, kur modīsies no rīta, bet no rīta nevari paredzēt, ko diena nesīs, varbūt ir divkārt svarīgi, lai līdzās būtu kaut kas vai kāds, kam vēl ir saknes. Kaut kas stabils, noturīgs, uzticams. Gribētos ticēt un cerēt, ka tāda ir Anna Elizabete un viņas draugi. Sauciet to par pasaku pieaugušajiem, ja vēlaties. Taču nekur nav teikts, ka lielie, stiprie un visu varošie pieaugušie neilgotos pēc pasaku mierinājuma.

    Šis ir lata - eiro maiņas gads. Vai mēs to gribam, vai nē. Droši vien šobrīd, kad lasāt šīs rindas, lati tiek pārkausēti vai sadedzināti. Mums mēģina iestāstīt, ka tie taču ir tikai papīrīši un bleķa gabaliņi. Vietā nāks citi, smukāki, jaunāki, čaukstošāki, spīdīgāki... Varbūt kādam tā arī ir, nezinu.

    Mediju telpā pa laikam izskan skaļi saukļi, tiek drukāti milzīgi, kliedzoši, hipotētiski virsraksti – pēc sešiem gadiem Latvija varētu beigt pastāvēt kā nacionāla valsts, bet kļūtu par federatīvu valsti ar izmainītām robežām.

    Vai tam mūs gatavo, jo atkal – mūsu vietā tā (par labu samaksu) lēmuši citi?

    Ko par šo visu domā un saka mūsu pašu ļaudis?

    Kurzemnieces, suitenes runā šerpi un ar brangu humoru, Latgales sievas – sākumā neuzticīgi, bet, atvērušās un tevi pieņēmušas, stāsta par savu dzīvi tā, ka raud visi – i runātāji, i klausītāji. Zemgalietes un sēlietes – rāmi, lēni un prātīgi, ar zemes smagumu balsī... Šie cilvēki dara savu ikdienas darbu, neielaižoties neauglīgā polemikā un matu skaldīšanā - kā būs, ja būs? Un tomēr - ikvienā no viņiem sīvi gruzd joprojām neatbildētais - kā būs?

    Mani satrieca kāds jauns puisis. Savu profesionālo karjeru sācis kā policists, pēc pāris gadiem pievērsies tehnikai. Uz jautājumu – kāpēc tā? - atbildēja īsi: - Tas nebija man. Tehnika ir godīga un būs vajadzīga vienmēr, pie visām varām. Viņš vairs netic Latvijas kā valsts pastāvēšanas iespējai. Bet mēs? Tā vienkārši padosimies un algotu piāristu iztēlotas nākotnes labklājības vārdā ļausim globalizācijas ceļa rullim mūs iznīcināt kā nebijušus? Teicu – nu, pacīnāmies, nenolaižam karogu! Viņš tikai skumji pasmaidīja: - Tur viss jau ir izlemts! Apķēra savu meiteni un aizgāja rudens naktī.

    Ziniet, varbūt naivi, bet tas sāpina. Ja visi tā, tad kurš izslēgs lidostā gaismu aiz pēdējā aizbraucēja?

    Bet no otras puses – par spīti visam, ir savējie. Tie, kuriem rūp, sāp un nav vienalga. Ir milzīga, pāri plūstoša sirsnība, ko grūti aprakstīt vārdos, bet ko izjūtam, braucot ciemos pie lasītājiem. Jo tālāk, jo siltāk.

    Visu mūžu krāti un uz bērzu tāsīm rakstīti dzejoļi. Dzērvenes skalu ķocītī. Kaltēti pīlādži ķerbelītē. Stipra ābolu sula aizvaskotā pudelē. Pašcepta maize. Litenes sirmmāmiņas adītas zeķes – baltas, tautiskiem rakstiem...

    Ja tā nav mīlestība, kas tad tas ir? Un par to – vissirsnīgākais PALDIES!

    Paldies jums, lasītāji, - Latvijā, Anglijā, Īrijā, Norvēģijā – lai kur nu kuro Liktenis aizvedis. Jūsu vēstules silda un mudina turpināt. Paldies zvaigzniešiem - Vijai, Bārbalai, Gundegai, Laimai, Kristīnei, Vinetai un Arnim. Un paldies manējiem - ģimenei, draugiem un mīļdzīvniekiem, bez kuriem šī pasaule nepavisam nebūtu līdzsvarā.

    Vai tas viss nav pacīnīšanās vērts?

     

    Lasītāju atsauksmes

    • Sižeta virpuļi ievelk ar tādu spēku, ka nevari atrauties līdz pat romāna beigām. Vides aprakstus gribas salīdzināt ar gleznotāja spilgtiem, sulīgiem krāsu triepieniem, kas noteikti rosina vizuāli spilgtus prieksštatus. Reljefi raksturi, negaidīti notikumu pavērsieni. Tam pamatā labas zināšanas personības un saskarsmes psiholoģijā, atsedzot un analizējot katra cilvēka iekšējos un ārējos konfliktus, slēptās tieksmes.
      Romānā jūtams autores profesionālais briedums, kas pieaug ar katru nākamo darbu.
      Manuprāt, ļoti interesanta un noteikti uzteicama ir romānā izceltā, pastiprinātā interese par cilvēka saknēm, dzimtas koku. Stipra tā tauta, kas apzinās savas saknes. Nevar par zemu novērtēt dzimtas sakņu apzināšanos jaunās paaudzes audzināšanā. Ilze Brigita Veitnere, tiesu psiholoģijas eksperte.
    • Arī šajā jaunākajā Daces Judinas kriminālromānā galvenā varone Anna Elizabete Berga iesaistās izmeklēšanā, kur tagadne sasaucas ar pagātni – īsta „raganu, kaiju un līķu mīkla”. Pasakaina viesnīca jūras krastā, kurā gribētos atpūsties, sena dzimtas leģenda, kam jāpaliek nepierādītai, un radinieki, kas ikdienā slēpjas aiz laipnības un pieklājības maskas, bet patiesībā cits citu ienīst... Kaut kas tajā Annā Elizabetē ir: mazliet raganiska, mazliet ciniska, bet nenoliedzami šarmanta. Vai grāmatas autore ar nodomu tikai pamazām ļauj atskārst, kā tad Annai nozieguma mozaīkas gabaliņi sagulst īstajās vietās, lai to atrisinātu? Tas liek gaidīt nākamo sērijas romānu.
      Sandra Picalcelma, Ventspils novada bibliotēku metodiķe.
    • Tā nu reiz atkal bija patīkama tikšanās un aizraujošs piedzīvojums. Valdzina rakstības stils, valoda un humors - tie ir kā pirkstu nospiedumi, pēc kuriem nemaldīgi var sazīmēt autoru:)Andra Rožkalne, ģimenes ārste
       
    • “Mēnesis pie jūras” ir piemīlīgs un absolūti nacionāls detektīvs – kā visi Daces Judinas rakstītie. Viegla un laba lasāmviela par ikdienišķām un iespējamām situācijām, raita valoda un spēja neieslīgt nevajadzīgās detaļās, aprakstot smagus noziegumus – šīs īpašības padara Daces Judinas romānu ciklu par lielisku lasāmvielu visu vecumu detektīvu cienītājiem. Arī lasītkāriem pusaudžiem. Bet Anna Elizabete Berga, romānu cikla galvenā varone, vēl joprojām (jau ceturto romānu pēc kārtas!!!) staigā meitās. Tas sāk uztraukt! Kristīne Ilziņa, literāte.
    • Jau ilgāku laiku nebiju lasījis kriminālromānus - likās, šī žanra grāmatu lasīšana pieder pagātnei, jo pēdējos gados lasītie asa sižeta modernie kriminālromāni nesaistīja. Baidījos, ka šis darbs būs tipisks „dāmu detektīvs”, taču jau pēc dažām lappusēm romāns sāka mani aizraut. Pēc detektīvromānā attēlotās vides un tēlu daudzveidības tas man asociējas ar A. Kristi romāniem. Patīkami bija atkal lasīt klasisku detektīvromānu! Likās interesanti meklēt romāna tēliem atbilstošus prototipus mūsu sabiedrībā. Šis bija pirmais manis lasītais Daces Judinas romāns, - radās vēlēšanās izlasīt arī visus pārējos autores darbus! Māris Rumps, kurzemnieks.
    • Kriminālromāns "Mēnesis pie jūras" lasāms ļoti ātri un viegli. Izlasot pirmās nodaļas, alksti uzzināt, kas būs tālāk. Katrai grāmatas nodaļai ir kāds īpašs pavērsiens. Varoņu raksturi – ļoti dažādi, tas padara stāstu aizraujošu, neļaujot nolikt grāmatu malā. Negaidīti pārsteidzošas beigas. Manuprāt, šī grāmata būtu jāizlasa katram, kuru interesē kriminālistika. Marika Baufale, farmaceite
    • Patika!!! Brīvbrīži izmantoti lietderīgi. Jūtos paēdis! Man šāda veida literatūra ir kā sviestmaize. Ar interesi sekoju līdzi notikumiem viesu namā un ap to, samudžinātajām varoņu attiecībām, trakajiem raduradurakstiem. Lasot šo grāmatu, vairākas reizes pieķēru sevi pie domas, cik daudz paši zinām par saviem tuvākajiem un tālākajiem radiem, draugiem un paziņām. Kāda uts tiem kažokā? Jānis Beķeris, lauksaimnieks no Robežniekiem. 
    • Autores garabērns lasās labi – intriga noturas līdz pašām beigām. Viss forši sabalansēts. Labi der latviešu mentalitātei. Alfrēds Grundmanis, pensionēts inženieris, uzņēmējs.
    • Labs humors, interesanti personāži, kārtīga intriga – visu paaudžu lasītājiem!
      Silva Mihņeviča, tautas daiļamata māksliniece.
       

    IZDEVĒJS:

    http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/aprak…
    http://www.zvaigzne.lv/lv/multimediji/vi…
    http://www.zvaigzne.lv/lv/jaunumi/akcija…

    FOTOGALERIJAS:

    http://www.zvaigzne.lv/lv/multimediji/vi…
    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…
    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…
    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…
    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…

    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…
    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…
    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…
    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…
    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…

    MEDIJOS: