Pēcvārds
Domas. Savas vai svešas?

"Stāvot uz globālu pārmaiņu sliekšņa, vajadzīga tikai pamatīga krīze un valstis pieņems jauno pasaules kārtību! Sāpes, bads un bailes nepaklausīgos piespiedīs pakļauties noteikumiem – iemainīt brīvību pret drošību, ēdienu un atpūtu!" tūkstošgadu mijā paziņoja kāds bagāts un nemīlēts naudas maiss. "Daļa ļaužu sapratīs, ka viņiem atņem brīvību, pārējie domās tikai par savām problēmām." Cinisms? Varas visatļautība? Nenoliedzami. 21. gadsimta pirmā ceturkšņa notikumi to pierādījuši.
     Mēs dzīvojam naudīgu leļļu pavēlnieku un pašpasludinātu valdnieku, vēstures pārrakstītāju, brīvās gribas kontrolētāju un ideoloģisko manipulatoru laikā, kad vairāk nekā jebkad jādomā līdzi: vai tas, ko redzu, tiešām ir īsts, dzīvs un patiess, vai kāds vēlas, lai tā uzskata? Vai šaubas, kas mani urda, liekot celties, iet un meklēt atbildes, ir manas vai citu iedvestas? Vai viedoklis par kādu personu radies manas pieredzes rezultātā vai apzināta baltā/melnā piāra rezultāts? Vai ikviena mana izvēle tiešām ir mana, vai esmu ļāvies pūļa instinktam un sociālo konstruktoru vadībai? Vai spēju atzīt savas kļūdas, vai mazdūšīgi slēpjos aiz ērtās atrunas: tobrīd tā šķita pareizā izvēle...

Tos, kuri nostājas pret sistēmu, nemīl. Ne svešie sistēmas kalpi, ne savējie laikabiedri. Tā bijis visos laikos, pie visām varām. Pirmie nemīl tāpēc, ka ikviens kritiski domājošs cilvēks ar taisnu mugurkaulu ir kā ass smilšu grauds superdārgajā realitātes transformēšanas mehānismā. Otrie tāpēc, ka pretņi – stiprie, sīkstie, domājošie, nekontrolējamie, neērtie – pierāda: cilvēks var būt un palikt cilvēks jebkuros apstākļos. Jautājums – kādu cenu nāksies maksāt par savu sirdsapziņas brīvību.
    Mums no bērna kājas ir iepotēts, iemācīts, ieaudzināts konkurences, sacensības un pretbūšanas gars: sporta sacensības, mācību olimpiādes, koru un deju skates, konkursi, pašpārvalde, partijas, vēlēšanas. Vienmēr mēs un viņi, savējie un svešie, pat neapjaušot, cik ātri vieni var kļūt par otriem, bet pats – attapties uz robežlīnijas, nespējot izlemt, ko nu darīt, kurp iet un pret ko draudzēties.

Un pretī – tie daži, kuros aiz šķietami ikdienišķas ārienes ir dzelzs serdenis, magnēts, kas neļauj novirzīties no uzņemtā kursa; saknes, ko nevar izplēst un sacirst; ticība, ko nespēj iznīdēt ļaunākās tenkas; sirdssiltums un atsaucība, neliedzot palīdzību ievainotajiem un pakritušajiem; spēja pārvērst brūces un zilumus viedumā un nekad neko nelūgt, bet dot...
    Ja viņiem veicas, viņus apskauž, nicīgi nosakot: nejaušība, gadījās īstajā laikā un vietā. Ja viņi paklūp, viņus spārda, apmētā dubļiem un akmeņiem. Nevienu neinteresē, kā viņi – stiprie, neērtie, nekontrolējamie – jūtas. Vai viņiem sāp, bail, grūti. Cik agri viņi ceļas, cik vēlu iet gulēt. Cik smagi strādā. Vai viņiem pietiek naudas. Vai ir ko ēst. Vai viņi kādreiz jūtas vientuļi, izmisuši, tuvu pēdējai robežai. Tās ir tikai un vienīgi viņu problēmas.
    Viņus uzskata par dīvaiņiem, par viņiem smejas, rausta plecus vai rāda ar pirkstu pie deniņiem. Jo viņi atļaujas turēt uz rokām citus, lai gan nav neviena, kas turētu viņus. Un viņi atļaujas skaļi pateikt to, par ko pārējie savās eksistenciālajās bailēs klusē: vairs nav ne pliku, ne apģērbtu karaļu, ir programmējama uzvalkotu kiborgu armija – bez jūtām, dvēseles un sirdsapziņas.

Diemžēl tā nav pasaciņa. Paliek jautājums: vai mēs spējam noturēt taisnu muguru?

Dace