You are here

Pēcvārds

    Dzīvība, Daba... un Cilvēcība?

    Nu jau gandrīz gadu dzīvojam tik savādā laikā, kas līdzinās atprātotājam no poterpasakas: ja nepiesargāsies, aši vien sajutīsi, kā no tevis pa šķiedriņai, matiņam un nopūtai tiek izvilkti, nozagti, nolaupīti un izmangoti smaidi, labsajūta, cerības, plāni, sapņi... 
        Līdz attopies – stop, pietiek! Vairs ne kripatas manis, manu mīļo, draugu un tuvinieku!
        Un aizej prom. Sevī. Savā pasaulē. Pie savas ģimenes. Un visi kopā – Dabā. Saulē. Vējā. Sniegā. Mežā. Pie jūras. Tur, kur dzīvība. Kuru lolot, sargāt, kurai palīdzēt.

    Grāmata jau bija gandrīz pabeigta, kad tīmekļa plašumos atradām zīmīgu fabulu – Nārnijas hroniku autora Klaiva Steipla Lūisa 1941. gadā sarakstītās “Balamuta vēstules” (Vecā velna padomi jaunajam), kurās bija šādas zīmīgas rindas:

    Jaunais vecajam: – Kā jūs spējāt nosūtīt uz elli tik daudz dvēseļu?
         Vecais: – Caur bailēm.
         Jaunais: – Un no kā viņi baidījās – no kara, no bada?
         Vecais: – Nē, no slimības.
         Jaunais: – Viņi neslimoja? Viņi nemira? Vai tad zāļu nebija?
         Vecais: – ...slimoja. Mira. Zāles bija...
         Jaunais: - Tad es nesaprotu.
         Vecais: – Viņi bija izlēmuši, ka vienīgais, kas jāsaglabā par katru cenu, – Dzīvība. Viņi pārstāja apskauties. Pārstāja sveicināt viens otru. Atmeta visus kontaktus. Visu, kas viņus darīja par cilvēkiem. Palika bez naudas. Zaudēja darbu. Taču turpināja baidīties par savu dzīvību, pat ja nebija ko ēst. Viņi lasīja avīzes un akli ticēja visam lasītajam. Viņi paši atteicās no brīvības. Vairs neizgāja no mājām. Neapciemoja radus un draugus. Pasaule pārvērtās par milzīgu cietumu ar brīvprātīgiem ieslodzītajiem. Viņi to pieņēma! Visu. Lai tikai nodzīvotu vēl vienu nožēlojamu dienu. Taču viņi vairs nedzīvoja – viņi katru dienu atkal un atkal mira. Tāpēc paņemt viņu nožēlojamās dvēseles bija vieglāk par vieglu...

    Mēs nekad neuzzināsim visu patiesību. Varbūt tādas nav? Tikai daudzas pretrunīgas versijas. Mēs pieslienamies vienai, jo tā šķiet saprotamāka. Pārmetamies pie otras, jo tā izdevīgāka. Tad mainām domas, jo – runā, ka... Galu galā – pierodam, sarodam, pakārtojam un pārkārtojam savu dzīvi, ikdienu un lietu kārtību, izmisīgi baidoties izdzirdēt nākamo versiju, ko kāds cits par patiesību sauc. Taču arī viņa patiesība ir tikai versija. Sava versija – sava patiesība, savs skatījums uz lietām un neticība tiem, citiem. Un lavīna sāk velties, uzņemot ātrumu...
        Mēs ticam, ka reiz pienāks diena, kad šo dienu, nedēļu un mēnešu (cerams, ne gadu) nežēlīgie, ciniskie pārbaudījumi beigsies un Lielais Svārsts atskaitīs, cik un kas kuram pienākas. Gan par labajiem, baltajiem un nesavtīgajiem darbiem, gan par šmuguļiem, naudas raušanu, situācijas izmantošanu un varas attieksmi pret cilvēkiem. Nevajag tankus, bumbas un lidmašīnas, lai apkārt notiekošo sauktu par karu. Viss jau notiek. Tikai šoreiz tā ir cīņa par Cilvēci un Cilvēcību.

    Viedi ļaudis par horizontāles un vertikāles krustpunktu, kurā šobrīd atrodamies, saka – cilvēce sen bija pelnījusi pērienu. Par to, ko tā izdarījusi ar Zemi un Dabu.
        Ja cilvēks savā alkatībā tikai grābj, rij, šauj, zvejo, rok, cērt, zāģē, kaļ, spridzina un sūknē, paldies vietā Dabai atlīdzinot ar atkritumu tonnām, indēm un dzīvo būtņu iznīcināšanu, ir tikai likumsakarīgi, ka vienā brīdī Daba brīdī attopas – stop, pietiek!
        Vairs nevienas kripatas no manis, maniem augiem, putniem un dzīvniekiem!
        Daba cilvēkam palīdz it visā, ja vien cilvēks to palūdz. Palūdz, nevis pieprasa.
        Jo tikai tā – caur laipnību – var nodibināt kontaktu ar dabu. Un tikai tad, ja pats esi gatavs dot pretī. Ko un cik? Sevi visu! Tāda ir godīga sadarbība starp cilvēku un dabu. Nevar sevi veltīt mazliet, bet saņemt daudz. Tāpēc jau vecļaudis saka – ej mežā, salasi veltes tik, cik tev vajag. Tev! Tu esi tu un tie, par kuriem tu rūpējies. Jūs esat viens vesels, jūs ne tikai esat kopā, bet arī atkarīgi viens no otra, ikviens darīdams to, ko spēj vislabāk – jūsu visu labā.

    Daba ir viss dzīvais – koki, zāle, vējš, ūdens, uguns, akmens. It viss, kas mūs ieskauj un atšķir, padara par zinošiem cilvēkiem. Mēs nevaram būt ne vējš, ne akmens.
        Cilvēka vērtība dabā, ja viņš tajā iet atvērts un dabu zinošs, ir augstāka nekā cilvēkam bez dabas sajūtas. Veiksmīgs biznesmenis, atraktīvs preču izplatītājs var pelnīt lielu naudu, nodrošināt ģimeni, neko nesaprotot no dabas procesiem un cilvēka atbildības... vienkārši izpildot atražošanas funkciju, bagātinot vidi ar cilvēkenerģiju. Un neviens nevar paredzēt, kurā brīdī šādam, neko nesaprotošam cilvēkam radīsies citāds pēcnācējs – videi, laikam un dabas vajadzībām atbilstošs cilvēks.
        Jo cilvēkam ir jāder dabai, nevis otrādi.

    Grāmatu gudrības, nenoliedzami, ir būtiskas, taču tās var arī nedot gaidīto rezultātu, jo tāda vai citāda papīra vai nosaukuma esamība neapvelta cilvēku ar to, kas ir visbūtiskākais, – sirdsgudrību un viedumu.
        Turklāt zināšanu nesējam arī pašam jāatbilst tām līdz matu galiņiem. Kā dārznieks savu dzīvi velta dārzniecībai, tā dara mākslinieki, mūziķi, ārsti, skolotāji – visi un ikviens, kas seko savam aicinājumam. Tāpat ar senču zintīm un zemes sajūtu. Nevar paņemt arklu, nolikt sētas vidū goda vietā un plātīties, ka esi zemnieks. Nevar iestādīt trīs eglītes un lielīties, ka esi mežinieks. Tev jājūt gan mežs, gan zeme.
        Ja zinošais saka – es varu atvilkt, pārdurt vai aizdzīt lietus mākoņus, bet tu tam netici, prasi pierādījumus un, pat redzējis savām acīm, turpini apgalvot – acu apmāns!, padomā – viņš to dara visu dzīvi, bet tu redzēji pirmo reizi. Jebkurš spēks, ko izmanto kādu zinību realizēšanai, kļūst pieejams tikai tad, ja cilvēks uz to apzināti un nesavtīgi iet visu dzīvi.

    Mūsu gadsimts iemācījis ātri skatīties, ātri klausīties, ātri saprast, ātri reaģēt. Kā nu kuram sanāk.
        Mēs protam ieslēgt tehnikas brīnumus un tos izslēgt. Ar vienu pogu iedarbināt virkni procesu, maksājot kredītus, iegādājoties pārtiku un sadzīves priekšmetus.
        Tikai vienu arvien grūtāk izdarīt – atgriezties pie dabas, ieiet tajā un ar vienas pogas palīdzību izslēgt sevī to cilvēku, par kādu esi kļuvis, izkāpjot no dabas un ielecot traki joņojošajā progresa ātrvilcienā, cenšoties nenokavēt un nepazaudēt vēl neiegūto – dzīvi uz kredīta, lai neizskatītos nabagāks par kaimiņu, taču pirmajās grūtībās visu pametot, aizmūkot un vainojot citus, ne sevi.
        Bet tu pamēģini izslēgt sevī moderno cilvēku un kļūt “klusāks par ūdeni, zemāks par zāli”!
        Ieklausīties dabā – kā tas viss, ko tu redzi, viens milzīgs veselums, klusi eksistē un nevienam netraucē, bet uztur miljonu miljardiem sīku, dažādu un lielāku dzīvību. Kā tas viss dzīvo pēc saviem likumiem! Vējš čubina koku un krūmu lapas, viļņo zāles klajumus. Turpat putnu orķestri, sasiluši saules staros, ik brīdi atskaņo jaunas ārijas. Tās ir skaņas, bez kurām dzīvs dabas stūrītis nav iedomājams. Tā klusā šalkoņa! Pat ja nepamani pirmajā brīdī, pēc kāda laiciņa mežs jau skan cauri visam ķermenim un... atveseļo! Vai esi izbaudījis sajūtu – lai gan kājas nogurušas, garu ceļu ejot, no meža pārnāc kā tikko pamodies, kā atdzimis? Gaiss, putnu skaņas, dabas skati – viss, kas tevi atrauj no nepārtraukto sacīkšu pasaules, ir Daba, kas par tevi rūpējas, mierina, dziedina...
        Pamēģini palīdzēt kādam ķepainim-astainim, dodot mājas un atgriežot ticību cilvēkiem. Vari būt drošs – viņš pratīs pateikties. Aizņemts ar darbiem, domām, pienākumiem, tu vari nepamanīt līdzās esošā cilvēka garastāvokļa, pašsajūtas un veselības izmaiņas, taču to pamanīs suns, kaķis vai kāds cits mīļdzīvnieks. Kāpēc? Tāpēc ka viņos ir piesaiste Dabai un sasaiste ar Visu Dzīvo.

    Kā nepazaudēt vēl neiegūto?
        Daba mums dzīvību devusi uz kredīta. Kā mēs to atmaksājam?
        Lūdzu, pieej pie Dabas un pavaicā: “Vai drīkstu nākt atpakaļ?”

    Dace un Arturs